Citi neatstāj neko, es aiz sevis atstāju vārdus, tie ir mani pirkstu nospiedumi
Situācijas piespēlēja, lai ātrāk man liktu nobriest un
Labi, ka tā, citādi es atstātu varbūt virkni noziegumu
Varu atzīt tagad visu tāpat kā kādreiz visu noliedzu
Patiesība ir kaifs, ar meliem nav attiecību vairs
Ar katru dienu kļūstu stiprāks, lēnām pacietību taisu
Jābūt pārliecībai, šīs lietas ir jāiemīl, lai
Būtu vienmēr ticība, un tad tikai jāiet līdzi tai
Atrast kaut ko tādu, kas piepilda visus orgānus un iekšas
Kaut ko tādu, kam nekad mūžā nerautu stopkrānu, nu, dien'
Pat, ja nedzirdēji, es mainu tikai oktāvas un bliežu
Ja stāsies ceļā - mirsi, jo es eju kā orkāns uz priekšu
Katram vārdam nozīme var būt tik ļoti pārnesta, ka deg
Noklausies un pēc tam prasi, lai Tevi ārstēt kāds ved
Nelīdzēs, ja pat durvis vaļā Tev pie pāvesta ver
Jo rakstu tā it kā no tā atkarīga būtu skābekļa deva
Es vēl esmu procesā, bet atbildes gan jau kaut kur tuvumā
Bet es negribu, lai kas mainās, ja pie sevis turu tās
Varu būt nepārliecināts, cik pārliecināts tieši
Pēc savām sajūtām es vados tāpēc, patiesībā, bieži
Bet viss ir kārtībā, viss vienmēr aizdomīgi labi
Vienīgi nesaprotu vai kāpt no gultas vajag no rīta man
Bet man vajag, jo naudu vajag, un es savā veidā - mīlu to
Jo ar muzonu finansiāli braucu beigās mīnusos
Jā, tā tas ir, es šobrīd dzīvoju varbūt pusdzīvi
Tajā pašā laikā - paskaties uz manu kustību
Kas gan notiktu, ja man pēkšņi parādītos viss laiks?
Es sagatavojos, lai vietas pagadītos virsmai
Redzēsim jau drīz, daudz kā jauna un daudz testu
Rs varbūt izgāzīšos, varbūt citā līmenī jau lēkšu
Pēc savām sajūtām vados, bet ir viena lieta, ko es zinu
Es izdarīt varu pilnīgi visu, ja es kaut ko ļoti gribu
Es daru to, kas jādara un es daru to viens
Tas ir manās asinīs tāpat kā pārvietoties
Viss notiks - man jau laikam noriebies ir teikt to
Iedod liķieri, izslēdz gaismu, iedod bītu un ej prom
Es gribu tumsā palikt viens, man tas sen jau patīk tieši
Tas nav vispār nekas taustāms, ar ko es mēdzu satikties
Par daudz cilvēku, par daudz domu, pārāk daudz atkal skaņas
Es nevaru izturēt vairs balsis, jo man galvā pašam savas
Līdz galam nekontrolēju sevi, bet izcili kontrolēju savus vārdus
Savā Pasaulē, ja vajag - es tehniski operēt pat māku
Es tikai sākšu smaidīt, ja reiz kāds oponēt mani sāks
Man jāraksta dziesmas, jo pārāk daudz ko es kompensēju ar tām
Varbūt tomēr nemaz neiet labi, kā es parasti saku
Bet es bieži neesmu gatavs līst tur iekšā, tad, kad prasa
Un es nezinu, vai es būšu - man tā ir diezgan gara taka
Es nevaru saprast citus, it īpaši, ja nesaprotu sevi tagad pats
Es labi pielāgojos visur, bet, nu, šeit nav mana vieta
Tāpat kā katrs uz vienu lietu pārāk citādi skatāmies
Visiem iet gan labi, gan slikti, bet ne jau visi galā tiek
Tāpēc pašnāvību skaits ir gandrīz miljons gadā vien
Zinu, ka mans vārds tajā statistikā totāli iekšā nebūs
Man būs safe viss, vismaz tik ļoti dzīve šķiet, ka nebrūk
Daļējs glābiņš tam ir smaids, cenšos likt to lietā, nemukt
Tāpēc grūti izvērtēt, vai vēlos neko tiešām nejust
Ja es neko nejūtu, tad ar kaut ko laikam stipri cīnos
Lai vai kā es izskatītos, turpinās tie cikli dzīvot
Ja reiz dzīvotu visi mīžot, vai mēs vispār attīstītos?
Pašam jātiek galā ar to, no kā es visu dzīvi bīstos
Var tur tāpat palikt it kā, bet tur nevar patikt vispār
Nebūtu cigaretes un šmiga, es būtu tajā pašā statistikā
Bet mani nevedīs, nē, mani negaida debesīs vēl
Kaut pēdējos gadus man galvā ir daudz depresīvu tēmu
Lai vai kas Tu esi - Tu vari mani netiesāt
Tavi stilistiski nepareizie teikumi pie manis nepienāk
Tie nesienas kopā, tāpēc laikam tie šķiet nevietā
Es zinu, kas man jādara, bet šobrīd pie tā es netieku klāt
Es esmu citā Pasaulē, un šķiet, ka nelaikā
Daudz kas mainās, bet svarīgākais jau nemainās
Es laikam ienīstu dzīvi, bet es arī mīlu viņu
Es esmu demon's un tajā pašā laikā - mīļumiņš
Es daru to, kas jādara un es daru to viens
Tas ir manās asinīs tāpat kā pārvietoties
Viss notiks - man jau laikam noriebies ir teikt to
Iedod liķieri, izslēdz gaismu, iedod bītu un ej prom
Es gribu tumsā palikt viens, man tas sen jau patīk tieši
Tas nav vispār nekas taustāms, ar ko es mēdzu satikties
Par daudz cilvēku, par daudz domu, pārāk daudz atkal skaņas
Es nevaru izturēt vairs balsis, jo man galvā pašam savas
Es daru to, kas jādara un es daru to viens
Tas ir manās asinīs tāpat kā pārvietoties
Viss notiks - man jau laikam noriebies ir teikt to
Iedod liķieri, izslēdz gaismu, iedod bītu un ej prom
Es gribu tumsā palikt viens, man tas sen jau patīk tieši
Tas nav vispār nekas taustāms, ar ko es mēdzu satikties
Par daudz cilvēku, par daudz domu, pārāk daudz atkal skaņas
Es nevaru izturēt vairs balsis, jo man galvā pašam savas