Ak, laime, laimi nenoskriet,
Bet tai pa pēdām brist, lai dzied, lai dzied.
Tie visi mirstīgie un svētie,
Kas spēj zaudējumu ciest un ciest.
Es esmu laimes bērns mazliet,
Jo tai pa pēdām protu iet un iet.
Lai mēles trin par to,
Kas sava ceļa gājējs, lai tie dzied un dzied.
Es tikai sareibu no laimes šīs,
Es dziedu savu dziesmu, skat, kā sirmo laika vīrs
Visu mūžu dauzoties,
Skat, kā ziema riet, tā riet
Man vairāk kā nevienam gribas
Iespītēt un smiet, un smiet
Es stāvu klusu tā kā klints
Un manī dziesma, kas vēl dzims, vēl dzims.
Kaut zemāka par zāli
Mana dvēsele tā nenorims, norims.
Klusi nolaidos un mazliet sareibu no laimes šīs,
Es dziedu savu dziesmu, skat, kā sirmo laika vīrs
Es tikai sareibu no laimes šīs
Es dziedu savu dziesmu, skat, kā sirmo laika vīrs.
Visu mūžu dauzoties,
Skat, kā ziema riet, tā riet
Man vairāk kā nevienam gribas
Iespītēt un smiet, un smiet
La, la, la-la laime šī
La, la, la-la laime šī
La, la, la-la laime šī
La, la, la-la laime šī
La, la, la-la laime šī
La, la, la-la laime šī
La, la, la-la laime šī
La, la, la-la laime šī
Es tikai sareibu no laimes šīs
Es dziedu savu dziesmu, skat, kā sirmo laika vīrs.
Visu mūžu dauzoties,
Skat, kā ziema riet, tā riet
Man vairāk kā nevienam gribas
Iespītēt un smiet, un smiet
Visu mūžu dauzoties,
Skat, kā ziema riet, tā riet
Man vairāk kā nevienam gribas
Iespītēt un smiet, un smiet