Nāc ar mani tumsā,
Es tevi vedīšu cauri.
Pastiep savas plaukstas,
Es tev pasniegšu šausmas.
Uguns!
Kad to noliek uz mēles,
Un tu plosies un brēc, jo tad tā svilina iekšas.
Uguns!
Uz kurieni tu bēdz, kad tā vilina uz priekšu.
Uguns!
Es paredzu nākotni, es sadedzināšu tos, kas saka, ka ākstos,
Pazeme vāks tos,
Un pārējiem, pārējiem nākšu dot,
Klausies pārējie, pārējie vārdos.
Viena pati
Dienu un nakti
Viņa deg, un visi redz -
Tur mīt gan uguns, gan ledus.
Liekas, ka liesmas, kas svilina, sprakšķ,
Kad viņa virina plakstus, plivina matus, vilina katru.
Tu gribi man blakus,
Un kad nebūs tu atnāksi
Es dejošu tev apkārt un, ejot prom, atstāšu
Centienos atgūt savu veselo saprātu
Savu veselo sapratu
Nāc ar mani tumsā,
Es tevi vedīšu cauri.
Pastiep savas plaukstas,
Es tev pasniegšu šausmas.
Nāc ar mani tumsā,
Mana uguns dod gaismu.
Nāc ar mani tumsā,
Mana uguns zog gaisu.
Uguns!
Kad to noliek uz mēles,
Un tu plosies un brēc, jo tad tā svilina iekšas.
Uguns!
Uz kurieni tu bēdz, kad tā vilina uz priekšu.
Uguns!
Nāku lēni pēc fermas,
Nodomus cēlus, mātes sargājiet dēlus
Par vēlu, viņš pārnāca mājās
Tam bija dzirksteles acīs,
Prasa no virszemes padzīts,
Nāks man līdzi, ja es prasīšu,
Jā, es prasīšu brīvi, kad plīsīs mana balss,
Šķīstītavas nav, mana spītība man ļaus
Iededzināt savus vārdus ar liesmām uz sienas
Bet, ja tā diena pienāks - kāds nāks uguni nodzēst,
Man būs pilnīgi vienalga,
Es tos rakstīšu ar oglēm.
Uguns
Karsti, pati
Verdošās rindās es tam vergošu līdz
Pat brīdim, kad sadegšu uz brīdi tā kā fēnikss
Un es apsolu, cilvēk', pēc tam atdzimšu no pelniem
Lai atnestu vēl vienu tikpat maģisku stāstu.
Mani pazīsti, māt',
Nekam nedzīvošu, pat ja es
Beigās sadegšu uz sārta,
Jo tos, kas nobūruši tautu,
Vienmēr kāds tiesās.
Pabeigšu, ko iesāku, pirms iekāpšu liesmās,
Un iekšā būs vieglāk, jo uguns man piestāv.
Tad nu tiksimies tiesā,
Tiksimies tiesā, tiksimies tiesā.
Ja pie tā, ko esmu darījusi, mani atzīs par vainīgu,
Paklanīšos tiesnesim un aiziešu laimīga.