Kad manam domu kuģim nav vairs masta Un velti gaidu, kad tas ostā stās, Tad redzu vēl, ka zeme neatrasta Man pretī staro vecās grāmatās. Tur lapas ir, kas pazīst dzīves lāstu – Tās spēku pagurušā sirdī lej, Bet dziesmas zin, cik mīļi saule glāsta Un ļaunāk vēl kā ielās ļaudis smej. No sāpēm pasakās es mieru smeļu: Tām zināms viss, kas ir, kas būs un bija, Ka daudz šai pasaulē ir gaišu ceļu Un daudz bij nakšu, kurās zvaigznes lija, Ka kādreiz aizmirsta būs lielā vienaldzība Un prieka vilnis skries caur dzīslām silts, Kad sirdis vienos lielā dzīvotgriba, Šai vecā pasaulē, kur vēl pat smaids ir – vilts.