Kas mani apraka zem smagām smilšu grēdām, To, draugi, neprasiet. Lai vārdi izpaliek. Caur maniem matiem atkal spārnu vēdas Kā glāsti slīd un lūpām smaidīt liek. Te nu es esmu. Tāpat debess logā Aiz mākoņstikla saules apelsīns Smej, tālāks vēl, kā kādreiz gurdai rokai. Bij gaišās vasaras un ziedu dvašas vīns. Mēs tevi gaidījām, - čukst nelasītās dzejas. Kur kavējies? Nav sapņu avots smelts, Pār kuru spoguļojās tava seja Un dzelmēs krita mirdzošs skatu zelts. Mēs tevi gaidījām, - šalc lielais dzīves tirgus. Kas esat jūs? Kā bite vārdi skrien: Mēs moku nesēji, mēs vezumnieku zirgi, Mēs tie, ko neapsveic neviens! Te es esmu. Sīks akmens lielā celtnē. Kas mani apraka, ak draugi, neprasiet – Tam ceļā stāties pūles veltas, Kas aprakts dzīvs un sevi atriebt iet.