Caur namu spraugām saule bikli veras Un ielās smaidu met. Tās pārņem trīsas. Līst renstelēs brūns, netīrs palu dzēriens, Un murgo kastaņas par jūnija naktīm īsām. Kā sētnieks sniegu noslauka no bruģa, Tā sāpes izmetam no šauriem jumtu būriem Un atkal sēstamies uz sapņu kuģa Un ceļu meklējam no ostas klajā jūrā. Pret viļņu kalniem cilvēcīgā spītā Mēs stūri vadīsim ar drosmi asu, Bet zemes zvaigzne riņķos bezgalībā Un krūtīs cauršautās dīgs zaļi asni. Pār jumtiem laipna pastaigājas saule, Un ielas dun kā nebēdnīgā priekā, Jo drīz nāks laiks, kad arī mūsu kaulus No dzīves aizslaucīs kā sētnieks marta sniegu.