Droši vien tā pasaka bija, Jo īstenība tā nevar būt... Rūķīšu mājiņā rūķīši mazi Atveda ciemos tevi pie manis. Zvaigznes aiz brīnumiem zemē krita Mums pie kājām un dega kā sveces. Rūķīši stāstīja pasakas jaukas Mums par laimi un mīlestību. Gauja sūtīja baltbaltu miglu, Lai tā aizsedz no skauģu acīm. Darbavīrs dzenis sirmajā eglē Liecībai iekala mūsteiktos vārdus. Tūkstots un viena nakts tonakt bij mūsu Tikai līdz rītam, līdz saules lēktam. Droši vien tā pasaka bija, Jo īstenība tā nevar būt.