Kungs, kas zāles čukstus dzirdi,
Kas pat smilgai neliec ciest,
Vārdi ir, kas latvju sirdīs deg un kvēl, un nenodziest.
Vārdi ir, kas mūsu dzīslās
Līdz ar pirmo dienu skan,
Jo Tu licis šajā zemē maniem brāļiem dzimt un man.
Kungs, mēs ticam, ka Tu gribi,
Un ka tas Tavs svētais prāts,
Lai arvien šī tauta dzīvo un šīs zemes ražu vāc.
Lai pār lejām šīm un kalniem mūsu latvju mēle skan,
To man klusi čukst šī zeme, to ik akmens saka man,
To ik akmens saka man.
Tu tak negribi, lai važās reiz mūs atkal svešnieks kaļ,
Lai mēs, redzējuši Sauli, krītam naktī atpakaļ.
Tu tak negribi, lai atkal latvju tauta ceļos krīt,
Un lai mūs, kas šodien brīvi, atkal važās saslēdz rīt.
Tu tak negribi, lai svešā mēlē Tevi lūdzam mēs,
Tu, kas devis mums šo zemi, Tu, kas esi mūsu tēvs!
Vai nav skaistas mūsu dziesmas?
Nē, tā nedzied verga sirds!
Tāpēc mūžam Tavai Saulei latvjus brīvus jāapmirdz,
Latvjus brīvus jāapmirdz.
Tāpēc sargi mūs tais dienās, tornī sargs kad trauksmi sauc.
Tad, kad, nāves izkapts nopļauts,
Drauga rokās nomirst draugs.
Tad, kad svina bišu spieti plosīs latviešus un dzels,
Tad, kad baltu krustu birzis neredzamas rokas cels!
Vai šī brīvība tik sapnis mūsu tautas gaitās būs,
Un pēc gadiem sveši kungi atkal klaušās izdzīs mūs?
Nē, tik grūti ir tam ticēt,
Nē, šī doma sirdī sāp.
Tāpēc lūdzam šajā dienā, Kungs, no sava troņa kāp!
Nāc un pārstaigā šo zemi, kamēr tā vēl Sauli jauš!
Nāc un sakausē mūs klintī, lai neviens mūs nesalauž!
Nāc un svētī mūs, un vieno, un mums darba spēku dod,
Lai reiz liktenīgā stundā negaida mūs briesmīgs sods,
Negaida mūs briesmīgs sods.
Šodien, Kungs, mēs tevi lūdzam:
Neļauj latvjiem mirt un zust.
Liec mums vienmēr tavu Sauli brīviem pāri galvai just.
Līdz tiem laikiem, kurus šodien nezin vēl nekur neviens,
Mūžam brīvs, lai latvju ērglis, savus spārnus sizdams, skrien!
Lai pa nezināmiem laikiem cauri mūžiem ejam mēs,
Dod mums spēku, dod mums drosmi,
Dod mums vienprātību, Tēvs!
Lai pa nezināmiem laikiem cauri mūžiem ejam mēs,
Dod mums spēku, dod mums drosmi,
Dod mums vienprātību, Tēvs!