Pār Latvju zemi
Mēness gaismu klāj,
Tur mazam zēnam
Miegā sapnis nāk -
Redz viņš, ko savā mūžā redzējis nav nekad -
Augstu pār debess zilgmi
Staburaga klintis stāv,
Staburaga klintis stāv.
Pār vēlu zēns piedzimis -
Nav vairs tā -
Ak, plašās upes
Dzelmē nav nekā.
Bet tomēr sapnī avots
Gar liepām smieklus nes,
Lāses pār akmens pieri
Krīt un mūžam nepārstāj,
Krīt un mūžam nepārstāj.
Dzims mūžam bērni,
Dzīvos, neredzēs
Un savas zemes
Sirdī nedzirdēs.
Tik varbūt reizēm kādam
Sapnī tiks dāvāts prieks -
Ieraudzīt mazu brīdi
To, kas mūžam zudis dzelmē,
To, kas mūžam zudis mums.
Mirst putni, nomirst,
Zvēri, ļaudis mirst
Tā vienmēr bijis,
Būs, ka visi mirst.
Tomēr mēs dzīvi esam,
Nedrīkstam ļaut, ka kāds
Zēnu tik sapnī laistu
Staburaga kāpnēs kāpt,
Staburaga kāpnēs kāpt.
Par vēlu rādīt dūres -
Garām laiks,
Šī rēta mūsu dvēslē
Neaizaugs.
Pieaugs par vīriem zēni
Sapņus, kas šodien redz,
Pajautās mums, kur bijām?
Ko tad viņiem teiksim mēs?
Ko tad viņiem teiksim mēs?