Vēl joprojām ir grūti tam noticēt, To nebija iespējams paredzēt, Mirkļa vieglumā Tu parādījies man, Cik laiks bija vajadzīgs, lai es nokļūtu Tajā vietā, kur elpas man pietrūktu, Tevi redzot, ka Apsolīji man. Zīmes ceļā izkaisītas slēpjas nevainīgā kūtrumā, Sen jau, zināmi viens otram, savijušies kopā divatā Vēl joprojām ir grūti tam noticēt, Ka laiku mums izdevās apturēt Tajā dienā, kad ceļi krustojās. Dzīve līdz šim bija meklējums, Katrs satiktais cilvēks vien minējums, Taču Tevī kas ļoti pazīstams. Zīmes ceļā izkaisītas slēpjas nemainīgā kūtrumā, Sen jau, zināmi viens otram, savijušies kopā divatā Pāri laikam mūsu stāsts ir mūžīgs, dosimies mēs tur, Tur kur vēji pūtīs, simtiem gaismas gadu paies garām, Bet tagad pasēdēsim mēs tik brīdi blakām. Zīmes ceļā izkaisītas slēpjas nevainīgā kūtrumā Sen jau zināmi viens otram savijušies kopā divatā Pāri laikam, pāri laikam, pāri laikam, pāri laikam, Pāri laikam, pāri laikam, pāri laikam, pāri laikam, Pāri laikam.