Strēlnieki - septiņsimt gadu Slāpētās tautas skaļākais kliedziens Slepus sentrītais nazis Kas pāršķēla virves, lai varētu elpot Pusnaktīs baigās un aklās Pie Veisiem, pie Ķekavas, Slokas un Smārdes Tīreļa purvos balti kā spoki Jūs gājāt nāvē Strēlnieki lepnie, jūs zēni, No Latvijas pļavām un mežiem Dienu un nakti pie Juglas Traki un melni kā čugunā lieti Jūs vācu lepnumam - gvardiem Un viņu pārspēkam stāvējāt pretī Krievijas netīro ielu Sausās un slāpstošās lūpas Skūpstījāt asinīm savām Jūs - brīvības dēļ Zēni no Nordeķu priedēm Zvaigžņu un Rēveles ielām Es redzu pie debesīm naktī Tur, kur mākoņi mēnesi rok Pulks pēc pulka nāk aizsaules taktī Ceļas mirdzot un atkal plok Tie ir strēlnieki, kuru vairs nava Un kuru nebūs otrreiz vairs Tikai viņu mūžīgā slava Tautu sargās kā karogs kairs