Šūpojos sejā, atkal un vējā.
Dvēsele smeldz.
Smiltīs kas buras, acīs tas duras
Un sāp vārdi vēl.
Bet kāpēc mēness pievelk jūru un tad,
Tas smejas?
Un kāpēc saule aptumst kad tā mūs lūdz
Uz deju?
Pasaule griežas, tā nākotnē tiecas,
Uz priekšu tā iet.
Mākoņos ziedi, vējā tie liecas
Un saule riet.
Bet kāpēc mēness pievelk jūru un tad,
Tas smejas?
Un kāpēc saule aptumst, kad tā mūs lūdz
Uz deju?
Un mūsu domas pārāk vieglas lai tur
Radītu sapni kas tev jāuzbur.
Un mūsu domas pārāk vieglas lai tās
Atpazītu klejojuma sākumā.
Bet kāpēc mēness pievelk jūru un tad,
Tas smejas?
Un kāpēc saule aptumst, kad tā mūs lūdz
Uz deju?