Nav kur kaunā vairs aizvērt acis Debess pilna jau aizvērtiem plakstiem Dzejnieks nomirs bet nepasacīs It ne vārda no svētajiem rakstiem Debess malas un zemes klēpis Tumši plaiksnī kā kurmju acis Ko no sevis un Dieva slēpis Dzejnieks nomirs bet nepasacīs Krīt uz lieveņa, saplīst lauskās Stiklā stingusī sirdsapziņa Mēness nošķind kā sudraba auskars Te viņš bija - te nav vairs viņa Vārdi paiet un dzīves lētums Pīšļos pazūd pat dvīņu nami Ja pēc dzejniekiem nenāk svētums Velti dzejo tie dzejodami Sirds jau viņam kā daudziem bij laba Tikai pilna ar sevi pašu Tā ir fizika tā ir daba Dievs mums aizdevis Savu dvašu Vārds bij sākumā - dzejnieks vēlāk Rudens kapsētā šķirsta lapas Ja nav dzejnieki Dieva dēli Tauta stāv jau pie sava kapa