Viens, viens, viens, četras sienas, bez spriedzes, es sāku
Bliezt, kad biju zem metra piecdesmit
Nespried, pēc cepures, sestdienas bez repa bija
Retums. Jutu, kad pidarasiem nepatiku, lepnumu
Lai melotu sev, nevajag pat skaļi teikt vārdus;
Caur sūdiem uz mākoņiem pleš skarabeji spārnus
Man bija paralēls plāns (jā), bet nafig to sūdu
Klasiska mūzika un asins man plūst, padusē pasists man lūps
Un sirds sit tā, ka sasistas krūtis, pacel
Rokas ar mani, tagad it kā nacisms būtu (!)
Mana suga tikai ceļas
Mēs viņu atradām, tas suns bija zem zemes!
Varbūt to rubī tikai čista tīri fanāti
Varbūt tas tikai kustina, kad ir visa Rīga hlamā
Varbūt šis vaibs tev nešķiet līdz galam patiess
Jo te ir drusku vairāk hiphopa un drusku mazāk "latviešu"
Man jābīda savs sūds
(Es tikai bīdu savu mēslu, jā
Es tikai bīdu savu mēslu, ko!)
Kad atnes saullēktu skarabejs
Boss uz miķa un bass uz max, es rakstu
Pats, nevis rakstu, ko prasa, jo mans sapnis ir par
Brīvību un šis sapnis ir smags, tas reizēm slīd no pirkstiem
Ārā, bet turu to par mata tiesu tā kā saknes un šahs
Par mata tiesu tā kā "huļi tu dirs!"
Es reāli zaudēju cieņu, kad kuces purina dirsas
Es reāli zaudēju fanus, tad, kad tu turi mani virs
Savas galvas kādā koncī, un es kurinu to pirti
Visi elementi: pazeme, karsts, plūstu un levitēju
Ja tu jūti, ko es, es jebkas būšu te tevis dēļ!
Man saka, es tāpēc esot slims, vienā vārdā
Un daudzi par to zviedz, it kā zirgs ienāk bārā, bet tā
Mana vīzija nav mirāža, bet matērija
Man ir, pa ko kāpt, pat bez tirāžas bez patēriņa
Likās, es miršu jauns, bet ir laiks, to es paspēšu
Tai dienā, kad kļūšu lētāks par paiku, ko es apēdu!
Man jābīda savs sūds
(Es tikai bīdu savu mēslu, jā
Es tikai bīdu savu mēslu, ko!)
Kad atnes saullēktu skarabejs