Sensenos laikos, tāltālā zemē princese dzīvoja,
Bija tā jauna, bija tā skaista, visi to mīlēja.
Tvīka pēc viņas kaimiņvalsts princis mežģīņu ūzās tērpts,
Trīsgalvu pūķis asaras lēja, vienam dzīvot nav vērts.
Bruņinieks Johans, nabags kā žurka, arī ko cerēja,
Pārdeva bruņas, nopirka rozes, princesesi sūtīja.
Ak, Johan, Johan, nabaga Johan!
Nebaltā dienā trīsgalvu pūķis, apnicis vaimanāt,
Saēdās sēru, rāpās uz pili princesi bildināt.
Karalis lūdza kaimiņvalsts princism briesmonim ceļā stāt.
Solīja atdot meitu par sievu, puskaraļvalsti klāt.
Princim tai dienā sāpēja zobi, karot viņš nespēja,
Pēdējā brīdī atsteidzās Johans, šausmoni nāvēja.
Ak, Johan, Johan, drosmīgais Johan!
Varonis Johans skrandains un rētains pilsdurvīs klauvēja,
Princesi daiļo, puskaraļalsti algā sev prasīja.
Karalis lēma glābējam izsniegt bruņkreklu lietotu
Trīs stopus joda, ko ieziest brūces, miestiņa pusmuc.
Daiļavu atdeva kaimiņu princim trīs dienas līksmoja,
Varonis skāva miestiņa trauku un gauži raudāja.
Ak, Johan, Johan, piekrāptais Johan!
Pēc trijiem gadiem tai pašā pilī princese dzīvoja,
Bija vēl jauna, bija vēl skaista, princis to ienīda.
Princese daiļā neļāva vīram mežģīņu ūzas ģērbt,
Nelaida medīt, aizliedza dzīrot, deva tik tēju strēbt,
Drošsirdis Johans no pūķa ādas vesti sev pašuva,
Pārdeva bruņas nopirka kazu, mežmalā ganīja.
Ak, Johan, Johan, laimīgais Johan!