Jā... kādu dienu es satiku savu bijušo kolēģi, (hm... jā)
Ar kuru agrāk kopā koncertējām, mum
S bija kopīgi mēģi. (...bija gan, bija...)
Un tad viņš mani aicināja savā projektā. (A kas bija tālāk?)
Un tad mēs sākām runāt, un
Viņš sāka stāstīt, par to kādai jābūt dziesmai –
Prastai, praktiskai, cik vien var latviskai. (LV... he ... he...)
Pieeja būs klasiska, tāpat kā jums –
Mans pants, tavs pants, piedziedājums.
Un es sāku domāt, ko tad īsti nozīmē hip-hops man? (...hmm, hmm...)
Par to var sarakstīt albumu un vēl nebūtu gana.
Kamēr nesapratīs mani, par šo tēmu močīšu,
Kā narķis uz lēnā uz šīs tēmas torčīšu.
Jo reti kurš saprast spēs,
Ka tu vari man nedot ēst,
Tik ļauj man sacerēt, rakstīt, dzēst
Un atkal rakstīt,
Ar pirkstu bungmašīnā bakstīt,
Līdz uzmetās tulznas.
Un tas nav traks mīts,
Ka dzīvesveids šis ir tagad manas dzīves jēga,
Kura savukārt dod spēku – rakstīt dziesmas kā sēklu,
Albūmiem kā augļiem, kuri ir sākums saukļiem
Tādiem kā "YO", tad tie aizceļo līdz laukiem,
Un kad atnāk atpakaļ vairs neder cilvēkiem smalkiem.
To izdzirdot tiem ir kā ar sirpi pa pautiem...
Te es paskaidrošu mazliet par šo lietu –
Tajā projektā šim pantam bija īstā vieta.
Pagāja mēnesis ar pusi un tikai tad šie izlēma,
Ka pantu šo no dziesmas tās vajadzētu izņemt,
Jo baigi rupji skanot tas "ar sirpi pa pautiem".
Viņi piedāvā man nomainīt "pautus" pret "plauktiem".
Es atteicos, protams pateicos, bet nē
Ja tu manas domas nerespektē, tad kapēc
Man vispār vajadzētu tur būt?
Es teicu to ko jūtu
Un par savu teikto es nešaubos ne minūti.
Zini, es netaisos palikt stīvi samāksloti pozitīvs,
Tikai tāpēc, ka to prasa dziesma.
Es esmu brīvi
Domājošs, ne pārāk spožs
Tēls Latvijas skatuvei.
To es apzinos, tā ka aizej...
Tu tak' zini, ka esmu tāds.
Skaļi bļauju visu, kas man ir aiz ādas,
Dzīvot mācu.
Tu tak' zini, kas esmu tāds.
Kā sniegs uz galvas bladāc,
Tiklīdz kā tu hujņu sāc.
Tu tak' zini, ka esmu tāds.
Skaļi bļauju visu, kas man ir aiz ādas,
Dzīvot mācu.
Tu tak' zini, kas esmu tāds.
Kā sniegs uz galvas bladāc,
Tiklīdz kā tu hujņu sāc.