Nav neka neparasta,
Ka rīts pēc Tevis taujā,
Ar rītu metos kauja izcīnīt.
Vēl piecus mirkļus snaudai,
Nekas, ja neapplaudēs,
Caur acīm aizvērtām var nepazīt.
Un ne no brīva prāta,
Kāds pie sirds tik cieši pieķeras un rokām
Sažņaugtām
To neatlaiž.
Un ne no bailēm rozes stāds,
Pie zemes cieši pieglaužas, tam bail no ērkšķiem,
Ziedi
Jāalaiž.
Piedz: Tu esi tāda viena, no mākoņiem ar pienu
No Tevis nodzerties ka Minhauzenas uzticēties
Un visa zeme brīnās, ka sirds to neapzinās
Uz kuru debesspusi ziema šogad aizbēgusi
Hei la la la...
Tā aizskrien neparasta
Vai man uz pieres rakstīts,
Viņš ziemu nesapratīs,
Un piedod nepaprasīs, neparko.
Es esmu tāds kā prasīgs,
Līdz galam nepārmācītsa,
Un nebrīnies, ja vējš mūs nenoskries.
Un ne no brīva prāta,
----"----
Piedz: Tu esi tāda viena, no mākoņiem ar pienu
-----"-----
Hei la la la ...
Tā aizskrien nesaprasta...