Nav neka neparasta, Ka rīts pēc Tevis taujā, Ar rītu metos kauja izcīnīt. Vēl piecus mirkļus snaudai, Nekas, ja neapplaudēs, Caur acīm aizvērtām var nepazīt. Un ne no brīva prāta, Kāds pie sirds tik cieši pieķeras un rokām Sažņaugtām To neatlaiž. Un ne no bailēm rozes stāds, Pie zemes cieši pieglaužas, tam bail no ērkšķiem, Ziedi Jāalaiž. Piedz: Tu esi tāda viena, no mākoņiem ar pienu No Tevis nodzerties ka Minhauzenas uzticēties Un visa zeme brīnās, ka sirds to neapzinās Uz kuru debesspusi ziema šogad aizbēgusi Hei la la la... Tā aizskrien neparasta Vai man uz pieres rakstīts, Viņš ziemu nesapratīs, Un piedod nepaprasīs, neparko. Es esmu tāds kā prasīgs, Līdz galam nepārmācītsa, Un nebrīnies, ja vējš mūs nenoskries. Un ne no brīva prāta, ----"---- Piedz: Tu esi tāda viena, no mākoņiem ar pienu -----"----- Hei la la la ... Tā aizskrien nesaprasta...